Aigas Dzalbes teksts:

Gleznotāju Ingu Brūveri pazīstam kā domu telpas atainotāju vizuāli skaistos audeklos un pēdējos gados – kā autori lineārām, grafiskām lielformāta kompozīcijām, kas rosina domāt un diskutēt. Viņas darbībai nenoliedzami tuva ir minimālisma un konceptuālisma estētika. Māksliniece allaž akcentējusi idejas prioritāti savās gleznās. “Šis mākslas veids nav teorētisks vai teoriju ilustrējošs. Tas ir intuitīvs, saistīts ar visiem domāšanas procesa modeļiem (..). Idejām nav jābūt sarežģītām, vairums veiksmīgo ideju ir smieklīgi vienkāršas. (..) Idejas atrod intuīcija,” nu gluži kā par Ingu Brūveri rakstījis konceptuālisma apoloģēts Sols Levits. Kopš 2003. gada personālizstādes “Kaleidoskops” kritika Ingas Brūveres vārdu saista ar meistarību atveidot ilūzijas nesatricināmo trauslumu. Šīs ievirzes kroņa darbs – Braziers radošajā darbnīcā 2002. gadā Oksfordšīrā tapušais objekts Tea Time ar 30 lotosa krāsas tējas tasēm zaļi saziedējušā parka dīķī – nebeidz raisīt poētiskas un intelektuālas asociācijas pat no tālaika fotogrāfijām. Spēja skatīties un domāt ir vienīgais priekšnosacījums arī izstādes “Glītrakstīšana” jeb True Colour apmeklētājiem.

Vai mēs uzreiz saprotam, ja vārds “sarkans” (red; angļu valodu māksliniece izvēlējusies universalitātes un iespēju neierobežotības labad) ir uzrakstīts ar zaļu zīmuli? Vēl auglīgāk domās raisās, lūkojoties uz zila grafīta vilktajiem rakstiem, kas atkārto orangeorangeorange... – pieņemto krāsas un augļa apzīmējumu. Iespējams, mākslinieces mērķis ir modināt apjausmu par to, kas stāv aiz vārdiem. Izpaust to neizpaužamo nozīmi, kas varbūt atšķiras no vārdu pieņemtās nozīmes. Turklāt šī lingvistiskā situācija, tendenciozi vispārinot, šķiet ērti projicējama uz sabiedrību, savukārt, brīvi abstrahējot, – uz formas un satura problēmu kā domājoša mākslinieka mūžīgo jautājumu. Inga pati savas jaunākās gleznas komentē, priekšplānā izvirzot identitātes tēmu: “Mūsu subjektīvo izvēli, attieksmi pret dažādām lietām un notikumiem nosaka mūsu identitāte. Tā nav tikai nacionāla piederība. Savas cilvēciskās, garīgās un intelektuālās būtības meklējumi ir process, kas veicina identitātes veidošanos.”

Ingas Brūveres aktualizētās kategorijas – ar pretkrāsas zīmuli uzsvērti glīti rakstīto krāsu nosaukumu virknējumos slēptā identitātes pārbaude – atsauc prātā Ludviga Vitgenšteina cilvēka domāšanas izpētes metodi, izmantojot valodspēli, zīmi, nozīmi, jēgu, noteikumus, kārtulas, robežas. Lūk, daži uzvedinoši piemēri spēlēt noskaņotam skatītājam (kursīvā – L. Vitgenšteina tēžu fragmenti):

Vai iespējams izskaidrot vārdu “sarkans”, norādot uz kaut ko, kas nav sarkans? (..) Kā gan tas notiek, ka vārdi “Tas ir zils” vienā gadījumā tiek domāti kā apgalvojums par priekšmetu, uz kuru tiek norādīts, citā – kā skaidrojums vārdam “zils”?

Šajā izstādē it kā netiek skaidrots, kas ir kas. Māksliniecei svarīgāka šķiet identitātes apzināšana intuitīvā līmenī. Metode: vizuālais tiek asi konfrontēts ar verbālo. Gleznā Lost Existing vārdi it kā paši atzīstas, ka neizprot savu eksistenci.

Kādas sejas zīmējums karājas apgriezts otrādi, un tu nespēj pazīt sejas izteiksmi (..). Kad aizmirstam, kas tā par krāsu, kam pieder šis nosaukums, tas mums zaudē savu nozīmi, proti, mēs vairs nevaram spēlēt ar to attiecīgo valodspēli.

Inga Brūvere saudzīgi attiecas pret skatītāju, katrā gleznā aplaimojot redzi. Ik gleznā vienu reizi zaļš ir zaļs un zils nav oranžs. Atšķirībā no filosofa viņa nespiež skatītāju priekšstatīt sarkanumu, kad nekas sarkans vairs neeksistē.

Tas taču nav tā! – mēs sakām. Bet tam vajaga tā būt.

Vai mazums dzirdēts par psiholoģijas teorijām, kas mudina iekšēju satraukumu remdēt ar koši krāsainu drānu palīdzību, lai tādējādi veicinātu mierīgas pretkrāsas rašanos sevī (kā zaļais sarkanajam). Tomēr, ieraugot vienīgo orange oranžā nevis zilā krāsā, pārņem nepamatota prieka sajūta – acīmredzot mēs nespējam vis pakļauties valodas nozīmīgumam, vizuālais tēls gleznā ir īstāks. Kad krāsa un nozīme saplūst (citiem vārdiem sakot, krāsa tiek identificēta), zūd mākslinieces provocētā aplamības sajūta.

..drīzāk valodspēles ir kā salīdzināšanas objekti, kuru uzdevums ir izgaismot mūsu valodas apstākļus gan ar to, kas ir līdzīgs, gan ar to, kas nav līdzīgs.

Māksliniecei allaž (vismaz kopš 1999. gada personālizstādes “Tandēms”) bijusi raksturīga tieksme pētīt kaut kā attiecības, samērot līdzīgas un pretējas krāsas un formas, sabalansēt konfliktējošās attiecības ne vien starp telpu un plakni, bet arī, piemēram, starp uztveres patiesumu un optiskiem māniem vai starp darbā tieši lasāmo informāciju un viņas pašas attieksmi pret to.

Mums nekad nebūtu ienākusi prātā doma, ka lasot mēs jūtam burtu ietekmi (..), kad mēs speciāli lasām lēni (..), kad mēs ļaujamies, lai burti mūs vada.

Aplūkojot izstādes gleznas, gluži nevilšus rodas lasīšanai līdzīgas izjūtas, savā ziņā arī rokdarbu (izšuvumu, audeklu, adījumu) rakstu izsekošanai adekvātas sajūtas. Un burti mūs vada.

Jaukākais, ka Ingas Brūveres radošais potenciāls netiek virzīts ne vizuālas pašpietiekamības, ne didaktiskas pārliecinātības sliedēs. Jums ļauta izvēle šīs gleznas interpretēt pavisam citādi, pēc sava prāta. Jo patiesībā jau neesot būtiski, vai skatītājs izprot mākslinieka koncepciju (tā reiz sludinājis Sols Levits). Atšķirīgi cilvēki dažādi saprot lietas.

*Citātu avoti

Sol LeWitt. Paragraphs on Conceptual Art // Art in Theory 1900–1990: An Anthology of Changing Ideas / Ed. by Charles Harrison and Paul Wood. – Oxford (UK): Blackwell, 1990. – P. 834.

Ludvigs Vitgenšteins. Filosofiskie pētījumi / Tulk. Jānis Vējš un Jānis Taurens. – Rīga: Minerva, 1997.