s t u d i j a  

84 / 2012

jūnijs/jūlijs

Eksistenciālais estētisms

Sandra Krastiņa. “Pirmdiena. Otrdiena. Trešdiena. Ceturtdiena. Un nakts…” /

Stella Pelše

Mākslas zinātniece / Art Historian

Ar Sandru Krastiņu mākslas interesenti nav jāiepazīstina – 80. gadu jauno mākslinieku kolektīvais uznāciens (kopā ar Ievu Iltneri, EdgaruVērpi, Aiju Zariņu, Ģirtu Muižnieku, Jāni Mitrēvicu) norisa vienā elpā ar neoekspresionisma vilni un postmodernisma kopējo glezniecības renesansi. Krastiņas “enerģiski skarbais episkums”1, tāpat kā pārējo laikabiedru māksla, kopš tā laika piedzīvojis dziļas transformācijas, neizslēdzot arī pievēršanos citām darbības jomām. Krastiņas gadījumā šādas jomas bija gan Latvijas Mākslinieku savienības muzeja izveide, gan darbs pie žurnāla “Dizaina Studija” (2006–2012), kas paliks Latvijas periodikas vēsturē kā ekskluzīva, bet diemžēl biznesa aprēķinos nebalstāma uzdrīkstēšanās. Jauna izstāde pēc zināma pārtraukuma allaž raisa ziņkāri – vai ir kas mainījies, un, ja ir, tad kā to vērtēt? Jaunā meklējumi, lai cik arī, iespējams, apšaubīti pēc modernisma novāciju kulta izsīkuma, joprojām ir svarīgs mākslas vērtības komponents, ko līdz šim nav izdevies un varbūt arī nekad neizdosies aizstāt ar ko citu. Tomēr nekas netraucē novācijās integrēt arī agrāku (individuālu vai kolektīvu) pieredzi, savukārt skatītājam noderēs filozofes Mērijas Roulinsones formulējums, uzskatot glezniecību par “redzējuma kā stila pārnesumu materiālā, no kura iespējams šo redzējumu atjaunot”2. Atbildot uz jautājumu, kam jaunajos darbos jāpievērš uzmanība, gleznotāja atbild: “Figūrai. Un katrā gleznā skatītājam jāmeklē pašam sevi.”3

Transformācija Nr. 1: Figurālisms

Figurālismu zināmā mērā var arī neuzskatīt par jaunumu, jo Krastiņa savulaik ienāca mākslā ar figurālām kompozīcijām – ieturētām agresīvi spilgtos toņos un visai tieši saistāmām ar padomju sistēmas norieta dramatisko gaisotni (piemēram, “Līdzināties! Mierā!”, 1986). 90. gadiem tipiskais abstrakcijas vilnis, kas Latvijā ieplūda oriģinālā simbiozē ar dažādām neoavangarda tendencēm, to skaitā ar reālās telpas apgūšanu, Krastiņas gadījumā iezīmīgs ar spilgti zilo krāsu un dažāda platuma joslu neatkarīgo dzīvi spirālēs, pārklājumos un savijumos. Abstraktā ekspresionisma pārdefinēšana tur itin labi sadzīvoja ar, piemēram, Morisa Lūisa (Morris Louis) plūdinājumu automātisko bezkaislību. 2003. gada personālizstādē “Vēja ziedi” abstraktos laukumus izroboja savādas plaisas, šķēlumi un atveres, konfrontējot blīvu plakni ar telpiskām ilūzijām. Pievēršanās abstrakcijai, kā uzsver māksliniece, bija savveida pašattīstības rezultāts bez īpaša konceptuāla uzstādījuma4, tomēr mazu cilvēciņu epizodiskā klātbūtne norādīja uz potenciālu atgriezties pie figūras. Figurālisma izpratnes vēsture atklāj nepievilcīgo veidu, kā šī Eiropas “lielā stila” tradīcija savulaik izmantota politiskiem mērķiem, proponējot“dzīvā cilvēka tēlu” kā vienīgo nacionālo vai šķirisko vērtību nesēju.

Reālisma un modernisma opozīcijai paliekot mākslas vēstures annālēs, figurālas glezniecības netrūkst arī jaunākās paaudzes darbos – gan akadēmiskā, gan jūgendiski estetizētā, gan popsīgi (neo)reālistiskā vai lakoniski noslēpumainās “Jaunās vienkāršības” 5 (Inga Meldere, Anda Lāce, Jānis Avotiņš) tvērumā. Tas gan nenozīmē, ka robežšķirtne starp noteiktas tendences radītājiem un tās sekotājiem ir vienmēr skaidra, provocējot allaž strīdīgās versijas par “laika garu”, kas kādā neizskaidrojamā veidā rosina kolektīvu pievēršanos abstraktai vai reālistiskai, ekspresīvai vai ģeometriskai izteiksmei. Tomēr zināmā mērā var apgalvot, ka Krastiņas jaunākā glezniecība ierakstās noteiktā figurālisma atdzimšanas tendencē Latvijas mākslā.

Transformācija Nr. 2: Tuvplāni

20. gs. 90. gadu un 21. gs. sākuma darbos sastopamais cilvēka tēls vēl īsti neļauj runāt par figurālu kompozīciju – tās ir sīkas, šabloniskas figūriņas, cilvēki skrūvītes, ieslodzīti katrs savā šūnā (“Sienas laukums”, 2002), ejoši rindās cits aiz cita (“Tuvumā jūra”, 1999) vai pat pārtapuši sienas ornamentā, savveida tapešu musturā (personālizstāde “Glezna un glezna” Valsts Mākslas muzejā, 1999). Dažbrīd šīs miniatūrās figūriņas ir bijušas gandrīz nepamanāmas saspēlē ar precīzi ģeometriskiem elementiem gandrīz vai Pītera Helija (Peter Halley) neo-geo stilistikā. Tagad visai monumentālās figūras, lai arī ne visos darbos tās parādās, aizņem visu gleznas augstumu. Silueta ziņā tās ir anatomiski veiklas, vienlaikus dekoratīvi saplacinātas, caurspīdīgas un gandrīz sakūst ar apkārtni, reizē pietiekami individualizētas, lai zinātājiem nebūtu problēmu arī atpazīt gleznotājas ģimenes locekļus. Tuvplānu reālisms bija nolasāms jau 2009. gada personālizstādē “Vai kādam tas jāstāsta?” galerijā “Daugava”; no šī perioda arī šoreiz bija aplūkojami divi darbi – “Svētki” un “Leļļu deja”. Papīra lellīšu pozas un kādreiz tik populārās locīta papīra sniegpārsliņas, kas gadu mijā rotāja gan mājas, gan darbavietas, ienes nostalģisku alūziju uz pašradītiem svētkiem, kurus sev sagādāt – kaut vai ar banāli trauslajiem papīra dekoriem. Jaunās izstādes darbos iešifrētas arī savveida mīklas – abstrakcija, nejauši laukumu saplūdumi vai ainavisks motīvs? Darbs “Palaist vējā” (2010) var likt nojaust lidojošus putnus, horizonta līniju un mežu tālumā, bet tikpat labi tā var būt tikai skatītāja vēlme saskatīt kaut ko pazīstamu – tāpat kā mākoņos vai plaisainās sienās.

Citkārt šķiet, ka nosaukums ir tāds kā “enkurs”, ar ko pievērst skatītāja acis apkārt esošās ikdienas jaukumiem; piemēram, “Jaunais aizkars”, kas varētu būt arī kaut kas pilnīgi cits… Jūras krastā puisis kā tāds dullais Dauka skatās uz horizontu (“Ceļavējš”, 2011), “Vasarniece” (2011) rāda laisku būtni ar kurpēm un saulesbrillēm rokā; kontrastā ar šīm relaksēti apcerīgajām figūrām enerģisku kustībupauž “Domino” (2011) un “Domino” (2012), kur uzmanības centrā – regulārā šaha galdiņa rūtojuma mutācijas uz plīvojoša, kustībāesoša apģērba. Krāsas klājums ir gaisīgi akvarelisks un viegls; toņu gamma reducēta līdz elegantai saspēlei starp melno, balto, dažādu

nokrāsu zilgano vai zaļgano. Izsmalcināti niansētie, savaldītie krāsu plūdumi riskē radīt ko līdzīgu skaisti estetizētiem dizaina priekšmetiem, tomēr neizslēdzot spriedzi, ko veido svītru, joslu vai rūtiņu it kā ģeometriski racionālās būtības pakļaušana mainīgo skatpunktu leņķiem un amorfi neprognozējamām deformācijām.

Laiks un jēga Izstādes anotācijā māksliniece skaidri tika uzsvērusi filozofiski eksistenciālu lasījumu ar dzīves jēgas meklēšanas komponentu: “Kas notiek ar cilvēku, kad it kā nekas nenotiek? Diena seko dienai, un neapturami iztek mūsu dzīves laiks.” Laiks (katra pirmdiena, otrdiena un visas pārējās dienas) varētu būt ne vien vērtīgākais no visa, kas cilvēkam pieder, bet arī ietvars, kurš padara iespējamu visu pārējo. Šāds uzstādījums apelē pie universālām subjektīvās laika izjūtas konstantēm; atskārta, ka dzīve ir nevis kaut kur priekšā, bet notiek pašreiz, ar katru mirkli deldējot atlikušo laiku, agrāk vai vēlāk piemeklē visus, kad kļūst arvien grūtāk atsaukt atmiņā bērnībā piedzīvoto laika bezgalības un kaitinoši lēnā ritējuma sajūtu. Kas darāms, lai no šīs laika paātrinājuma atziņas nevis nobītos, bet kaut ko iegūtu? “Patiesībā visa pretstāvēšana starp patību un pārējo pasauli, ko paredz sevis noliegšanas doktrīna, izzūd, tiklīdz mēs patiesi ieinteresējamies par personām vai lietām ārpus sevis. Pateicoties šādai interesei, cilvēks sāk izjust pats sevi kā dzīves plūduma sastāvdaļu, nevis nošķirtu, biljarda bumbiņai līdzīgu vienību, kuras vienīgās attiecības ar citām līdzīgām vienībām ir sadursme. (..) Tāds cilvēks izjūt sevi kā Visuma pilsoni, kas brīvi izbauda tā piedāvātos skatus un sniegtās baudas… Šāda dziļa, instinktīva saplūsme ar dzīves straumi sniedz lielāko iespējamo prieku.”6 Sandras Krastiņas figūras, kas uzskatāmi saplūdušas ar “dzīves straumi”, piedāvā pārsteidzošu vizuālu analoģiju šīm rindām no angļu filozofijas klasiķa Bertrāna Rasela pavisam nebanālās grāmatiņas “Laimes iekarošana”; pirmoreiz publicēta tālajā

1930. gadā, tā joprojām var noderēt pat tiem, kas met lielu līkumu grāmatplauktiem ar literatūru no sērijas “kā kļūt bagātam un laimīgam”.

1 Osmanis, Aleksis. Robežas pārkāpjot: Identitātes labirintos. Grām.: Latvijas Glezniecība.

Laikmeta liecinieki: Mākslinieku savienības mākslas darbu kolekcija: 20. gadsimta 60., 70.

un 80. gadi. Sast. I. Baranovska. Rīga: Latvijas Mākslinieku savienība, 2002, 215. lpp.

2 Art History Versus Aesthetics. Ed. by James Elkins. New York and London: Routledge,

2006, p. 139.

3 Krastiņa, Sandra. Bilde ir iemesls domāt. Pastnieks, 2012, Nr. 13, 4. lpp.

4 Rudzāte, Daiga. Sandra Krastiņa. Studija, 1999, Nr. 6, 9. lpp.

5 Vējš, Vilnis. Jaunā vienkāršība. 2000–… . Studija, 2010, Nr. 72, 37.–45. lpp.

6 Russell, Bertrand. The Conquest of Happiness. London and New York: Routledge, 2008, p. 175.

Kulturasdiena.lv

2012. gada 16. jūlijs 11:45

Purvīša balvai šī gada otrajā ceturksnī nominēti Heinrihsons, Salmanis un Krastiņa 2

Purvīša balvas neatkarīgo ekspertu darba grupa ir izvērtējusi 2012. gada otrā ceturkšņa (aprīlis – jūnijs) notikumus Latvijas vizuālajā mākslā un nominējusi fināla atlasei, kas notiks 2012. gada beigās, trīs māksliniekus: Ivaru Heinrihsonu, Krišu Salmani un Sandru Krastiņu, informēja Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) pārstāve Nataļja Sujunšalijeva.

Sandra Krastiņa Purvīša balvai nominēta par izstādi Pirmdiena. Otrdiena. Trešdiena. Ceturtdiena. Un nakts... Rīgas galerijā (21.03.2012. – 15.05.2012.).

"Sandra Krastiņa pieder pie mūsu mākslas vidējās paaudzes klasiķu kopas. Par viņas daiļradi un māksliniecisko koncepciju jau bija izveidojies it kā nemainīgs priekšstats. Taču šajā izstādē māksliniece spējusi atkal apliecināt savu izcilo vitalitāti un kreatīvo ideju neierobežotas attīstības iespējas, jaudu atkal kārtējo reizi attīstīt jaunu glezniecisku konceptu ar tikai viņai raksturīgu monumentalitāti un glezniecisko "švunku"," izstādi raksturo Jānis Borgs.

"13 jaunas lielformāta gleznas ir jauns pavērsiens Sandras Krastiņas figurālās glezniecības attīstībā. Fascinē psiholoģiskais tvēriens un trauksmes izjūta koloristiski harmoniskajās un telpiski blīvajās kompozīcijās," papildina Ginta Gerharde-Upeniece.

Purvīša balvas neatkarīgo ekspertu darba grupā no 2011. gada 1. janvāra līdz 2012. gada 15. decembrim darbojas LNMM Latvijas Vizuālās mākslas departamenta vadītāja Ginta Gerharde-Upeniece, LNMM izstāžu kuratore Irēna Bužinska, LNMM Latvijas dekoratīvās mākslas un dizaina departamenta vadītāja Inese Baranovska, mākslas kritiķis un kurators Vilnis Vējš, mākslas kritiķis Jānis Borgs, Laikmetīgās mākslas centra direktore Solvita Krese un mākslas zinātniece, izdevniecības Neputns galvenā redaktore Laima Slava. Ekspertu darba grupa nominantus balvai izvirza reizi ceturksnī.

Purvīša balva dibināta 2008. gada sākumā un tiek pasniegta reizi divos gados. Pirmo Purvīša balvu 2009. gadā saņēma Katrīna Neiburga par videodarbu Solitude. Par otrās Purvīša balvas laureātu 2011. gadā kļuvis mākslinieks Kristaps Ģelzis par personālizstādi Varbūt.

IZSTĀDES

PIRMDIENA. OTRDIENA. TREŠDIENA. CETURTDIENA. UN NAKTS...