ILMĀRS BLUMBERGS PAR STIKLA PĒRLĪŠU SPĒLĒM:  
 

"Vērts ir tikai tas, kas ir pārdzīvots. Tas nozīmē uzzīmēt jūtas, izdarīt to savādāk kā to darīju iepriekš un reizē jautāt sev – vai tas ir jādara, vai nē? Zīmēt ko dzīvoju, lai labāk saprastu, kā dzīvoju.

Te nav sīkumu. Kāds uzraksts uz mājas sienas, kāda pa trotuāru ripojoša stikla bumbiņa, kāda dzejoļa rindiņa, sāpes, līdzīgas smalkākajai skaņai, kāda figūriņa krāmu veikalā vai netīras lupatas driska, vai Nefertītes lūpas 7.trolejbusā. Viss uzrunā. Forma savelk kopā visneiedomājamākās lietas, lai kā sniega pārsliņas izkustu uz dzeltenā objektīva spožās stikla virsmas.

Tā ir lielākā no spēlēm, kur nevar blēdīties.

Cilvēks un Dievs, dzīvība un nāve, vīrietis un sieviete un pats pretī tam."

ILMĀRA BLUMBERGA personālizstādē STIKLA PĒRLĪŠU SPĒLES tiks eksponēti 74 mākslinieka glezniecības darbi, asamblāžas, objekti. Šajos darbos mākslinieks neaprobežojas ar mākslā ikdienišķiem materiāliem, bet izmanto plašu, krāsainu un neordināru materiālu klāstu – sveķus, plastmasu, koku, ogli, stiklu, dažādus organiskus materiālus, banālus ready-made objekti – pērlītes, plastmasas figūriņas u.c.

Ilmāru Blumbergu var uzskatīt par spēcīgāko mītiskās domāšanas pārstāvi Latvijas mākslā. Viņa tēma mākslā ir cilvēks un tā eksistence, mākslas izpētes objekts - dzīve un nāve. Mākslinieka darbos allaž mijas simboliskais ar ironisko. Aktuālajā izstādē tas izpaužas absurdo tekstu („Draugs meklē pērles”, „„К черту содержание,  жми на форму”  Витя”, „Dzīvē nav prieka, izlasi korānu”, „Brīvība – tas ir bīstami” u.c. ) ieviešana mākslas darbos, bet jāatceras, tie ir „iz dzīves” -citāti, grafiti, lozungi.

Izstādes nosaukums atsauc atmiņā H.Heses kulta romānu „STIKLA PĒRLĪŠU SPĒLE” (1946), kura sižeta pamatā Kastīlijas provinces daiļo mākslu darītāji un viņu nebeidzamā spēle, un Blumbergs azartiski iesaistās procesā. Tomēr viņa gadījumā svarīgāka ir „spēle” ar mākslas un eksistences pamatprincipiem, pasaules izcilāko mūziķu, dzejnieku un filozofu idejām. Pats autors uzskata: „Šodien vienota kultūras principa, kas centrētos noteiktā mērķī, nav, tāpēc izstādes nosaukumā parādās daudzas „spēles”. Kodols mākslai nav nosaucams viens. Tas ir daudzpolārs, un nav klasificējams tik skaisti, kā bija Hesem. Nav īsti skaidri paši būtiskākie noteikumi, kas tā māksla ir. Turklāt pastāv jautājums par to, vai sabiedrībai spēle un spēlētāji vispār ir vajadzīgi?”

ILMĀRA BLUMBERGA personālizstāde STIKLA PĒRLĪŠU SPĒLESbūs aplūkojama Rīgas Galerijas 2 stāvos.

Izstāde ietver arī Blumberga veltījumu Mocarta operai „Burvju flauta”, pie kuras mākslinieks bija sācis strādāt jau 1998. gadā kopā ar izcilo krievu režisoru Juriju Ļubimovu. Darbs pie šīs tēmas ticis prezentēts dažādos variantos - kopā ar Viesturu Kairišu tapušajā inscenējumā LNO „BURVJU FLAUTA”, multimediju izstādē Latvijas nacionālā paviljonā „49. Venēcijas biennālē” izstādē 2001. gadā, un nav pārtrūcis līdz šim brīdim.

Nozīmīgākās publiskās kolekcijās:
Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (bijušais Valsts Mākslas muzejs), Rīga / Latvija

E. Smiļģa Teātra muzejs, Rīga / Latvija

Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejs, Rīga / Latvija

Tartu Mākslas muzejs, Tartu / Igaunija
A. Puškina Tēlotājmākslas muzejs, Maskava / Krievija
A. Bahrušina Teātra muzejs, Maskava / Krievija
Valsts Tretjakova galerija, Maskava / Krievija
Kunsthalle, Hamburga / Vācija
Bahumas mākslas muzejs, Bahuma / Vācija

Pilsētas muzejs, Pori / Somija
Pilsētas muzejs, Šamaljēra / Francija

Kanberas Nacionālā galerija, Kanbera / Austrālija
Jane Voorhees Zimmerli mākslas muzejs, Ratdžersas universitāte, Ņūbransvika / Ņūdžersija / ASV

Nozīmīgākajās privātkolekcijās:

Dr.Gunta Belēviča privātkolekcija

Māra Bensona privātkolekcija

Justa Karlsona privātkolekcija

Ievas Laukers privātkolekcija

Ilmārs Blumbergs dzimis 1943. gadā Rīgā/Latvijā.
1972. gadā Ilmārs Blumbergs beidzis Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu. Daudzpusīgā personība izpaužas ne tikai glezniecībā, bet arī grafikā, scenogrāfijā, kostīmu dizainā, grafiskajā dizainā, grāmatu ilustrācijā, plakātos, fotogrāfijā, video, instalācijā un skulptūrā.

Nozīmīgākie apbalvojumi:

1995 - Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris

2001- Baltijas Asamblejas balvas ieguvējs par scenogrāfiju un kostīmu dizainu Mocarta operas “Burvju flauta” uzvedumam;

2003 –Prāgas Scenogrāfijas Kvadrinnāles sudraba medaļa par scenogrāfiju un kostīmu dizainu Mocarta operas “Burvju flauta” uzvedumam;

2005 -Latvijas Mākslinieku savienības lielā„Gada Balva 2004” vizuālajā mākslā par personālizstādi "Lūgšana par redzēšanu", San Ludovico baznīcā Venēcijā;

2007 – Dante Alighieri award for the „Venetian Books” Project;

2009 - „Spēlmaņu nakts 2009” balva par mūža ieguldījumu skatuves mākslā.

No 1962. gada mākslinieks regulāri piedalās nozīmīgās mākslas izstādēs Latvijā un visā pasaulē.

Nozīmīgākās personālizstādes:

1995 – "Viss no Hesioda", Rīgas galerija, Rīga/Latvija;

2000 - "Slieksnis", Vigelāna muzejs, Oslo/Norvēģija (kopā ar Gļebu Panteļejevu)
           "Logi/Windows", Valsts Mākslas muzejs, Rīga / Latvija

2002 - "Logi/Windows", Lichthof des Auswartigen Amtes, Berlīne / Vācija
           "Aīda. Burvju flauta", Luksmeburgas dārza oranžērija, Parīze / Francija*
           "Māj-turība", galerija "Daugava", Rīga/Latvija

2003 - “Zīmējumi ir kastītē”, Rīgas Galerija, Rīga / Latvija, Tartu mākslas muzejs, Tartu / Igaunija;

2004 - “Lūgšana par redzēšanu”, Oratorio di San Ludovico, Venēcija / Itālija;

2005 - “Lūgšana par redzēšanu”, Rīgas Galerija, Rīga / Latvija;

Nozīmīgākās grupu izstādes:

1984 – ”Daba, Vide, Cilvēks”, Sv. Pētera Baznīca, Rīga / Latvija;

1988 – 1989 - "Riga – Lettische Avantgarde", Kunsthalle, Berlīne / Vācija; izstāžu zāle Weserburg, Brēmene / Vācija; pilsētas galerija Im Sophienhof, Ķīle / Vācija;

2001- ”Riga 800 Magic Flute” - Latvijas paviljonā 49. Venēcijas biennālē, Venēcija/ Itālija;

2001 – ”Grafikas seja” Rīgas Galerija, Rīga / Latvija;

2001 – „Intevāls” Izstāžu zāle „Arsenāls”, Rīga / Latvija;

2002 – ”Nothing Peronal”, Brēmenes pilsētas galerija, Brēmene / Vācija;

2003 – Prāgas Scenogrāfijas Kvadrinnāle, Prāga/Čehija;

2004 - “Eiropas nolaupīšana”, Eskilstunas muzejs, Eskilstuna / Zviedrija ;
2004 - 8. gadskārtējā mākslas izstāde “Art Moscow”, Centrālais Mākslinieku nams / Maskava.

 Anita Vanaga
lLMĀRA BLUMBERGA "STIKLA PĒRLĪŠU SPĒLES"

Hermanis Hese romānā „Stikla pērlīšu spēle” (1946) stāsta par Kastālijas provinci, kas nodarbojas ar mākslu. Tajā ir iesaistīts viss kultūras saturs un vērtības, lielās idejas, kam nav sākuma un kas pašas par sevi ir mūžīgas. Kultūru vieno spēle starp mūziku, literatūru, mākslu, teātri un arhitektūru. Tā ir būvēta uz kopīgiem principiem. Kā raksta Johans Heizinga darbā „Homo ludens” (1938, „Spēlējošais cilvēks”), lielā pasaules scēna izveidojās 17. gadsimtā ar Viljama Šekspīra, Kalderona de la Barkas un Žana Rasina darbiem. Katrs dzejnieks salīdzināja pasauli ar teātri, kur ikviens spēlē savu lomu. Spēle parādās tīrā veidā kā kultūras pamats un faktors kopumā. Spēle ir brīvā darbība. Tā nav fiziska nepieciešamība vai morāls pienākums, bet gan iziešana no dzīves rāmjiem laicīgā darbības sfērā, kurai ir sava virzība un ideālās komunikācijas gandarījums. Spēle kalpo kultūrai, pati kļūstot par kultūru. 

   Kastālijas provinces spēles Maģistrs Jozefs Knehts, sasniedzis visaugstāko ordeņa amatu, saprot, ka spēle izvirst, un nolemj Kastāliju pamest. Atsakoties no varas, viņš alkst sajust īsto dzīves garšu, turpināt attīstīt spēli jaunā kvalitātē un mācīt kādu skolnieku. Saskarsmē ar realitāti Jozefs Knehts mirst.

    Pēc Ilmāra Blumberga domām, šodien vienota kultūras principa, kas centrētos noteiktā mērķī, nav, tāpēc izstādes nosaukumā parādās daudzas „spēles”: „Kodols mākslai nav nosaucams viens. Tas ir daudzpolārs, un nav klasificējams tik skaisti, kā bija Hesem. Nav īsti skaidri paši būtiskākie noteikumi, kas tā māksla ir. Turklāt pastāv jautājums par to, vai sabiedrībai spēle un spēlētāji vispār ir vajadzīgi?”

1. stāvs. Dzīves telpa

  Savos darbos laiku pa laikam Blumbergs ir izmantojis tekstu. Šoreiz tekstuālo murdoņu veido grafiti, kas redzami Rīgas publiskajā vidē un ir vākti vairākus gadus: „Draugs meklē pērles”, „„К черту содержание, жми на форму”  Витя”, „Dzīvē nav prieka, izlasi korānu”, „A word is dead / When it is said”, „Dullais D. atgriežas”, „Brīvība – tas ir bīstami”,  „Saulcerīte M ir usi”, „Ja Jēzus atnāks otrreiz, mēs viņu novāksim”...

   Grafiti ir ceļinieka pavadonis. Par ceļinieka spēli kļūst grafiti atributēšana, savukārt, pārcelti Blumberga asamblāžās, tie kļūst par daļu no jauna rēbusa. Piemēram, „Arhilohs” nav tikai lohu lohs, bet arī grieķu dzejnieks, kuru Josifs Brodskis piemin intervijās Solomonam Volkovam kā atdarināšanas cienīgu autoru, jo no Arhiloha dzīves beigās palika tikai peļu driskas. Uzraksts ir savietots kopā ar disketi, kādas vairs nelieto. Vai arī „nav izvēles !” – uzraksts kronē olu biķerīti, no kura iztek šķidrums, un metāla lodi: „abas puses vienādas – vai pilns, vai tukšs”.

   Daudzos lielizmēra dzeltenajos darbos redzams mākslinieka patentētais vienstūris: „Ja vienstūra līniju bezgalīgi laiž, tad iznāk bezgalīga līnija uz abām pusēm pa horizontu un uz leju. Rodas bezgalīga pasaule, kur uz stūra notiek tā spēle.” Skatītājs te ieraudzīs atsauces uz daudzām zīmēm: tēlu no R. Tagores „Čitras” kopā ar sveicienu „Čiu-riu”, Mao fotogrāfiju no G. Priedes „Sniegoto kalnu” iestudējuma – „aktieriem, kas bija zilpelēkos frenčos, visiem bija tāda nozīmīte”; ar ēģiptiešu ornamentu apdrukātu audeklu no Dž. Verdi „Aīdas”,  kas savukārt pretstatīts diviem zīmīgiem krēsliem.

   Starp trofeju asamblāžām jeb sērfojumiem kultūrā novietoti mazi, jutekliski gleznojumi un Blumberga maskas, kas lokalizē fizisko sāpi. Blumberga tēli izspēlē sevi pret pašu Blumbergu. Mākslinieks organizē savā mākslas valodā pārradīto pasauli, saglabājot līdzsvaru starp dzīvību un nāvi.

2. stāvs. „Burvju flauta”

   18. gadsimtā spēles prieks piedzīvoja vislielāko uzplaukumu Volfganga Amadeja Mocarta operā „Burvju flauta”. 1998. gadā Ilmārs Blumbergs kopā ar izcilo krievu režisoru Juriju Ļubimovu sāka strādāt pie šī opusa. Toreiz scenogrāfs iegādājās pērles rūpnieciskos apmēros un gleznoja darbus maigos, rotaļīgos toņos. Tandēms izjuka, un pēc gada par režisoru izrādei Blumbergs aicināja Viesturu Kairišu. Izrāde Latvijas Nacionālajā operā, būdama atvērta dzīvei, iemantoja autobiogrāfiskumu, mistisku saistību, nospēlējot lomu mākslinieka personiskajā robežsituācijā. Spēle atspēlējās realitātē. Ir pamats apgalvojumam, ka Tamino, tāpat kā Jozefs Knehts, ir kļuvis par vienu no mākslinieka identifikācijām.

   Opera „Burvju flauta” sākas ar Tamino saucienu palīgā „Zu Hilfe!”. 2001. gada iestudējumā tas izgaismojās uz titru mašīnas jau uvertīras laikā. Pēc abu inscenētēju ieceres Tamino finālā burvju flautu zaudē, lai spētu pārtapt.

   Ar palīgā sauciens ir arī 2. stāva ekspozīcijā. Rīgas galerijā ir redzamas lietas, kas tapušas Jurija Ļubimova periodā un gatavā iestudējuma iespaidā. No iztēli rosinošās pirmidejas par zvēriem – bērnu rotaļlietām, kas baros pārvietojas pa audekliem, iemiesojot dzīvnieciski spēcīgu dzīvīgumu iepretim statiskajiem principiem Dabai, Saprātam un Gudrībai, rampu gaismu ieraudzīja tikai pērtiķi un greznas kažokādas, kurās tērpās personāži. Zinātāji saka, ka kontrastos mīt starojošā harmonija. Mūzikas pārcēlums vizualitātē, krāsu polifonija, dažādu tēmu un gājienu savijums pakļaujas burvju flautas varai. Arī Blumberga un Kairiša portreti šeit ir elementi sub specie ludi (zem spēles zīmes).

WWW.BLUMBERGS.LV